Ir darba dienas rīts. Skolā vēl nav atskanējis zvans, bet gaiteņos jau jūtama rosība. Kāds pedagogs steidzas uz stundu, cits ienāk vadības kabinetā ar jautājumu, kas “nevar gaidīt”, vēl kāds klusībā pārdomā vakardienas sarunu ar kolēģi. Šādos brīžos bieži vien izšķirošs nav pats jautājums, bet tas, kā par to runājam – vai droši, vai piesardzīgi; ar uzticēšanos vai ar bailēm kļūdīties.
Iepriekšējos ziņu izlaidumos, atsaucoties uz Patrika Lencionī komandas darba modeli, tika uzsvērts, ka uzticēšanās ir pamats jebkuram rezultatīvam komandas darbam. Bez tās nav iespējama ne atklāta komunikācija, ne veselīgs konflikts, ne kopīga atbildība par rezultātu. Skolas vide šajā ziņā nav izņēmums – tieši pretēji. Šeit pieaugušo savstarpējās attiecības tieši ietekmē gan pedagogu labsajūtu, gan skolēnu mācīšanās pieredzi.
Šo atziņu spilgti apliecina arī Ogres novada izglītības iestāžu vadības komandām īstenoto mācību “Labvēlīgas attiecības profesionālajā vidē” dalībnieku sniegtā atgriezeniskā saite. Dalībnieki bieži uzsvēra pašrefleksijas nozīmi, savas reakcijas un valodas ietekmi uz sadarbības kvalitāti. Izskanēja arī doma par nepieciešamību vairāk uzticēties, deleģēt un iesaistīt lēmumu pieņemšanā – gan vadītāju un pedagogu sadarbībā, gan skolotāju un skolēnu attiecībās klasē.
Īpaši pozitīvi kursu dalībnieki novērtēja drošo sarunu vidi – iespēju atklāti runāt par sarežģītām situācijām, saņemt kolēģu atbalstu un ieraudzīt, ka izaicinājumi izglītības iestādēs daudzviet ir līdzīgi. Šī pieredze daudziem sniedza piederības sajūtu un atvieglojumu: “es neesmu viena” vai “es neesmu viens”.
Šie secinājumi ved pie būtiska kopsaucēja – labvēlīgu attiecību pamatā ir uzticēšanās. Nevis kā abstrakta vērtība vai skaists lozungs, bet kā ikdienas prakse. Kā veids, kā mēs klausāmies, reaģējam, deleģējam, pieņemam kļūdas un veidojam attiecības. Tieši uzticēšanās nosaka, vai skola kļūst par drošu vidi, kur pieaugušie un skolēni spēj sadarboties, mācīties viens no otra un kopīgi uzņemties atbildību par rezultātu.
Nenoliedzami, skolas kultūra lielā mērā atspoguļo tās vadītāja attieksmi pret cilvēkiem. Vadītājs, kurš apzinās savu ietekmi uz vidi, spēj radīt drošības sajūtu arī sarežģītos apstākļos. Ne visi apstākļi ir mūsu kontrolē, taču mūsu attieksme, valoda un rīcība gan ir. Tieši šajā telpā – starp notikumu un reakciju – veidojas uzticēšanās.
Praksē nereti redzams, ka brīžos, kad uzticēšanās mazinās, iestādē pieaug kontroles mehānismi – papildu atskaites, detalizētāki noteikumi, pastiprināta uzraudzība. Taču bieži tas rada pretēju efektu: cilvēki kļūst piesardzīgāki, mazāk uzņemas iniciatīvu, vairāk enerģijas tiek tērēts aizsardzībai, nevis radošam darbam. Šīs likumsakarības ir viegli pamanāmas gan pieaugušo sadarbībā, gan skolotāju un skolēnu attiecībās.
Svarīgi atcerēties, ka uzticēšanās neveidojas tikai personisku attiecību līmenī. Tā ir arī organizācijas struktūru, vienošanos un ikdienas darba principu rezultāts. Ja lēmumi tiek pieņemti neskaidri, ja gaidas netiek izrunātas vai ja trūkst konsekvences, uzticēšanās pamazām mazinās. Savukārt skaidras vienošanās, cieņpilna sapulču kultūra un iespēja ikvienam paust savu viedokli veido stabilu pamatu sadarbībai.
Tomēr visbiežāk uzticēšanās tiek stiprināta vai zaudēta ikdienas sarunās. Tajā, vai mēs patiesi klausāmies, nevis tikai reaģējam. Vai spējam būt klātesoši arī tad, kad saruna ir neērta. Empātiska klausīšanās – spēja ieraudzīt situāciju no otra skatpunkta – skolas vidē ir īpaši nozīmīga, jo gan pedagogu, gan skolēnu ikdiena ir emocionāli intensīva un prasa lielu iekšējo ieguldījumu.
Mūsdienu organizāciju pieredze rāda, ka uzticēšanās cieši saistīta ar autonomiju. Cilvēki ir vairāk iesaistīti un motivēti tad, ja viņiem uzticas un ļauj pieņemt lēmumus savas kompetences ietvaros. Skolā tas nozīmē ne tikai atzīt pedagoga profesionalitāti, bet arī dot skolēniem iespēju uzņemties atbildību par savu mācīšanos, kļūdīties un mācīties no pieredzes.
Uzticēšanās skolā nav kaut kas, ko var ieviest ar rīkojumu vai uzrakstīt dokumentā. Tā dzimst ikdienas sīkajos brīžos – tajā, vai atrodam laiku sarunai, vai spējam uzklausīt atšķirīgu viedokli, vai atļaujam kļūdīties un mācīties. Tā aug tur, kur cilvēks jūtas redzēts un sadzirdēts.
Varbūt tieši tāpēc uzticēšanās bieži tiek saukta par skolas kultūras kluso pamatu – to ne vienmēr pamana uzreiz, bet bez tās viss pārējais kļūst trausls.
Par vadītāja lomu, komandu un ikdienas darbu
Ikdienā no vadītājiem tiek gaidīts daudz – būt klātesošiem notikumos, pieņemt lēmumus, uzturēt komandas garu, vienlaikus domājot par attīstību un pārmaiņām. Nereti pietrūkst nevis gribas, bet laika apstāties, paskatīties uz savu vadītāja lomu no malas un sakārtot instrumentus, ar kuriem strādājam ikdienā.
Tāpēc 2026. gada sākumā plānoti vadītāju profesionālās pilnveides kursi “Domā un rīkojies kā komandas vadītājs” un “Vadītājs ar jaunu sparu”. Tie paredzēti izglītības iestāžu vadītājiem un vadības komandām, kuri vēlas stiprināt savas vadības prasmes un vienlaikus atjaunot skaidrību un fokusu ikdienas darbā.
Kursos uzmanība tiks veltīta praktiskām lietām – kā skaidri definēt vadītāja lomu, plānot darbu, deleģēt, vadīt sarunas ar darbiniekiem, uzturēt motivāciju un strādāt ar komandas dinamiku. Tāpat runāsim par pārmaiņām un to, kā vadīt komandu arī tad, kad situācijas nav vienkāršas.
Kursu apjoms ir 12 stundas, nodarbības plānotas četrās dienās – 27. janvārī, 24. februārī, 24. martā un 28. aprīlī. Darbs notiks nelielās grupās – līdz 15 dalībniekiem –, lai būtu iespējama saruna, pieredzes apmaiņa un darbs ar reālām situācijām.
Rakstu sagatavoja Edīte Kanaviņa, ONIP skolvadības metodiķe